Teika par Avotkalnu.
Kādu reizi velns ar dievu saderējuši, ka velns pa vienu nakti aizbērs avotu, kas tecējis mežmalā. Tā nu noteiktajā naktī velns paņēmis lielo maisu, no jūras grābis ārā smiltis un nesis uz avotu. Pie otrā maisa gadījusies kāda ķibele. To ar mokām aiznesis. No avota palicis vairs tikai avotiņš. Nesdams trešo maisu, velns izdzirdējis tuvējās mājas gaili dziedam. Smiltis izbēris turpat un mucis projām. Uz avota palicis liels kalns, to nosauca par Avotkalnu.
