Lūk, kas atgadījies 1822. gada jūnijā. Neilgi pēc Vasaras svētkiem krodzinieks Bērtulis no Engures Lapsaskroga zvejas laikā ar vienu zivīm pilnu zvejas laivu braucis uz Rīgu un paņēmis līdzi savu 12 gadus veco dēlēnu. Preci pārdevis, viņš devies atpakaļ, bet pēkšņi sacēlies spēcīgs vējš. Stiprs vilnis laivu apmetis otrādi. Te kaps atdarījies jūras dziļumos! Bet labi, ka visās briesmās uz Dievu var cerēt un iekš bailēm prātu nepamest! Braucēji uzrāpojuši uz apgāztās laivas dibena. Par laimi, garām braukusi liela malkas laiva un nelaimīgie brēkuši tik skaļi, lai viņus glābjot, bet pretī saņāmuši atbildi, ka vēl citi brauks ar laivām un izglābs. Tiem no nāves bailēm drebošiem pats Dievs par dzīvības glābējiem atsūtījis saimniekus Skorra Jāni un Jēkaba brāļus – Andreju un Pēteri. Abus nelaimē nonākušos ievilkuši lielā laivā, dzīvus un veselus mājās atveduši.
