1826. gada 12. augustā. Jau vairāk nekā 40 gadi pagājuši, kopš parādījusies pēršana un mazgāšana jūras ūdenī. Karstā un siltā vasarā lika daudzus pie jūrmalas uzkavēties.
Ķeizariene Elizabete Aleksejevna, kas šogad pie Dieva aizgāja, 6 nedēļas Plieņu muižā nodzīvoja un Plieņu jūrā pērās. Otrā dienā pēc atbraukšanas tā lika 2 labas saimnieces no Plunču sētas ataicināt, kuras ķeizarieni ieveda jūrā, un pati pirms tam vietu izvēlējās priekš pēršanās. Par to abas saimnieces tika dāsni atalgotas.
No rītiem agri ķeizariene cierējusi pāri Plāņu kalniem un laukiem, ar prieku skatījās, kā ļaudis strādā tādā agrumā. Reiz tā lika muižas dārzā latviešu mātēm ar bērniem sapulcēties. Ar jauku, vēl nemūžam nebaudītu mielastu tapa vīri pacienāti, un ķeizariene ar prieku skatījās, kā bērni ēda. Citā vakarā Pēterburgas ķeizariene sarīkoja lielas lustes.
Kungs, kas Plieņus apsaimniekoja, lika visaugstākajā kalnā augstu torni uzcelt (Bellvedere), no kura visu jūru un pat Rīgu varēja apskatīt. Pretim tornim dega eļļas lukturi. No tā laika kalnu un torni nosauca par Elizabetes Augstumu (Elisabeths Hobe), la ikvienam krīt acīs, kas garām brauc.
Ķeizariene pabijusi arī Cērkstes muižā un dārzā. Plieņu kungs no viņas saņēmis vienu tabakas dozi no skaidra zelta, apliktu ar dārgiem dimanta akmeņiem, kuru vērtība – ap 600 dālderu.
Plieņu sētsvidū bijusi telts par baznīcu uzcelta, kur ik rītu, kā cēlusies, ķeizariene gājusi uz dievkalpojumu. Tajā vietā iestādīts ozols, kuru kopj, tas aug un zaļo un mūžīgi simbolizēs to gadu – 1810, kurā nelaiķe ķeizariene Kurzemes jūrmalu pagodināja.